Avots: Leta
Sudrabaini cukurniedru lauki, paradīzes pludmales, putnu mākoņi un mazas ceļmalas bodītes, kurās var droši maksāt ar kredītkarti, – Maurīcija ir tieši tik daudziem pārsteigumiem pilna, cik sagaidīts
Vienmēr esmu domājusi, kā ir uzzināt ceļojuma galamērķi, tikai esot lidostā? Esmu dzirdējusi, ka var iegādāties lidojumus, nezinot, kur tieši tiksi un kur galamērķis atklājas tikai pēc tā apmaksas. Šoreiz pirms lidojuma zinu, ka lidosim vai nu uz Dominikānu, Maurīciju vai Taizemi.
Lidostā atverot aploksni un ieraugot lapiņu ar uzrakstu «Maurīcija», mana sajūsma ir neviltota, jo tieši turp gribēju doties visvairāk! Kāpēc? Jo man ārkārtīgi patīk Indijas okeāns, Maldīvija un Seišelu salas ir vieni no maniem mīļākajiem galamērķiem un esmu pārliecināta, ka Maurīcijā varētu būt tikpat skaisti!
ATTĪSTĪTĀKĀ VALSTS ĀFRIKĀ
Esam saguruši pēc nakts lidmašīnā, bet, tai nosēžoties, pielīpam pie loga. Redzamais iedvesmo – glīti apstrādāti lauki, daudz ceļu, un tālumā vizuļo okeāns.
Rindā uz pasu pārbaudi gan sanāk pastāvēt diezgan krietnu laiciņu. Citiem darbinieki uzdod daudz jautājumu, daudzi arī paši nav laikus aizpildījuši veselības veidlapu. Vienīgais, ko pārjautā man, vai veidlapā norādītā informācija par viesnīcu ir pareiza un kurā datumā lidosim prom. Manā pirms diviem mēnešiem saņemtajā jaunajā pasē iespiež zīmogu ar dodo, un varu doties tālāk.
Maurīcijā dodo ir visur – uz suvenīriem, nosaukumos un jokos (vistu ēdienkartē var nosaukt arī par dodo). Dodo ir šīs salas simbols – endēmiskais putns, kas izmira XVII gadsimtā. Diemžēl tā bija tikai viena no 130 augu un dzīvnieku sugām, kas izmiruši kopš kolonizācijas sākuma 1638. gadā. Tieši kolonizācija un sugu izmiršana kļūst par vienu no mūsu ceļojuma pavedieniem šajā braucienā.
Tas, ka Maurīcija ir attīstītākā valsts Āfrikā, noteikti nebija to faktu vidū, kurus zināju par šo zemi. Manas zināšanas par Maurīciju aprobežojās ar to, ka tā ir valsts Indijas okeānā, netālu no Reinjonas un Madagaskaras, un ka tur audzē cukurniedres, kas tiek izmantotas ruma ražošanai. Liels ir mans pārsteigums, jau izbraucot no lidostas, – mūsdienīga šoseja ar divām joslām katrā virzienā (un daudz kamerām, to uz salas ir ap 4000). Ceļmalās zied dekoratīvie koki un krūmi, un blakus šosejai saulē viļņojas sudrabaini zaļi kopti cukurniedru lauki. Šī noteikti nav tā Āfrika, uz kuru būtu jābaidās ceļot!
ATPŪSTIES… PIESPIEDKĀRTĀ
Viens no mūsu plāniem šajā ceļojumā ir atpūsties. Kādu dienu (vai divas) nedarīt neko, gulšņāt, lasīt, iet uz spa. Ceļojuma pirmo pilno dienu tā arī sākam, vien nolemjam, ka aiziesim tepat līdz blakus viesnīcai esošajam veikaliņam paņemt kādu našķi, aklimatizēsimies, jo agrā celšanās un pusgulētā nakts lidmašīnā garneles pozā ir atstājusi iespaidu. Nedaudz arī jāpierod pie pēkšņā karstuma.
Gājiens aizņem tikai piecas minūtes, bet veikalā ceļabiedrs sāk justies slikti. Ātri nopērkam visu vajadzīgo un atgriežamies numurā. Nākamās divas dienas viņš pavada, guļot viesnīcas numuriņā, kamēr es lasu un eju uz spa. Līdzpaņemto medikamentu krājumi strauji izsīkst, tāpēc sanāk aizstaigāt arī līdz aptiekai. It kā nav tālu, aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas, bet šiem mazākās nozīmes ceļiem ārpus pilsētas nav trotuāru. Iešana gar ceļa malu ir ar adrenalīna piešprici – kā dzirdu braucam auto, jālec krūmos, lai nedabūtu ar auto spoguli pa sāniem. Tāpat uzmanīgi vēroju, kā būs ar klaiņojošajiem suņiem. Par tiem esmu jau lasījusi iepriekš, un apkārtnē tos var manīt vairumā. Suņi izskatās pilnīgi nekaitīgi un par mani neizrāda nekādu interesi. Iespējams, ja manā somā būtu nevis zāles, bet desmaizītes, būtu citādi.
Gājienam uz aptieku ir papildbonuss – tai blakus nelielā bodītē nopērku pāris sīciņu mango un tikpat sīciņus banānus. Tas nekas, ka bode ir tikai galdiņš ar bļodās saliktiem augļiem kā tirgū, arī te var maksāt ar karti! Vēlāk izrādās, ka sezonālos augļus parastā pārtikas veikalā nemaz nevar nopirkt – tie ir tikai šādās bodītēs. Nopirktie mango ir dzelteni, sulīgi, gatavi un iekšā pilni stiegru. Garšīgi, bet pēc ēšanas liekas, ka paliek spalvaina mute, un zobu diega krājumi dilst raiti.
Kad beidzot ceļabiedram paliek labāk, izkustam no viesnīcas. Taču vakariņu laikā tikpat pēkšņi slikti paliek man_ Par laimi, nelabums atkāpjas jau nākamajā rītā. Tā arī netiekam skaidrībā, vai tas ir kāds vīruss, ko noķērām pa ceļam lidmašīnā, vai gremošanas sistēmas pierašana pie vietējā ūdens. Tā nu visu ceļojumu kustamies kā divi kusli gliemeži, jo ķermenis jau pats ir pasteidzies un paņēmis brīvdienas.
PALMU UN ŪDENSROŽU VALSTĪBĀ
Beidzot jūtamies labāk un dodamies uz pirmajām apskates vietām. Novērtējot satiksmi, izlemjam, ka nomāsim automašīnu un brauksim paši, neizskatās traki. Vienīgā aizķeršanās – automašīnu mums atved krietni vēlāk, nekā to esam rezervējuši, tāpēc mierīgas pēcpusdienas pastaigas vietā jāpieliek solis.
Mūsu pirmā apskates vieta ir Sivusagura Ramgulama botāniskais dārzs, kas ir vecākais dienvidu puslodē, tiek uzskatīts par vienu no krāšņākajiem pasaulē un ko 1770. gadā dibināja franču botāniķis un dārzkopis Pjērs Puāvrs. Mūsdienās tas ir nosaukts Maurīcijas pirmā premjerministra vārdā. Viena no slavenākajām vietām dārzā ir Viktorijas ūdensrožu dīķis – to lapas spēj izaugt vairāku metru diametrā un izmēģinājumos esot spējušas izturēt pat vairāku simtu kilogramu svaru. Mūsu pastaigas laikā gan pa tām nemēģinām iet, vien vērojam, kā to dara putni.
Lotosu audzē netālu no ieejas ziedu vietā jau ir redzami sēklu čemuri, kas atgādina dušas galviņas. Noskaidrojam arī, ka dārzā atrodami ap 80 dažādiem palmu veidiem, tostarp tādas, kas zied tikai reizi 80 līdz 100 gados un pēc noziedēšanas aiziet bojā.
Pie vienas no vecajām ieejām, kas tagad slēgta, aplūkojam baobabu, kas gan neatgādina fotogrāfijās redzētos Madagaskaras līdziniekus – šis ir daudz zaļāks, nekā gaidīts, un kokā vienlaicīgi ir gan augļi, gan ziedi. Atmiņā paliek arī malajiešu rožābolu audze, kas tieši tobrīd zied un zem tiem visa zeme kā paklājs nosēta ar fuksijas krāsas ziedlapiņām.
Briežu un bruņurupuču aplokā dzīvnieki paslēpušies ēnā, bet pēc brīža dzirdam sikspārņiem raksturīgās skaņas – to saucieni nedaudz atgādina sīļus, kad tie strīdas par zīlēm pie ozola. Vesela «sainīšu» kolonija karājas kokos, ietinušies ādainajos mētelīšos! Šie lielie sikspārņi pārtiek no augļiem, ir tramīgi un grūti fotografējami – pamanot cilvēku interesi, tie uzreiz lido prom. Tikai vēlāk saprotu -tas tāpēc, ka tie, neskatoties uz apdraudētās sugas statusu, tiek sistemātiski iznīcināti, jo it kā bojājot augļudārzus un nodarot postījumus lauksaimniekiem. National Geographic ziņo, ka kopš 2015. gada ir iznīcināti vairāk nekā 50 tūkstoši sikspārņu un palikuši vairs tikai 30 tūkstoši īpatņu. Vienlaikus pētnieki norāda, ka kopš sikspārņu izmedīšanas augļu ievākšanas rādītāji ir pat samazinājušies un sikspārņi esot bijuši pie vainas tikai 11% mango koku bojājumu. Lielākus zaudējumus nodarot augļu novākšana pārāk vēlu, spēcīgs vējš un citi augļēdāji dzīvnieki un kukaiņi. Turpretī sikspārņi esot atbildīgi par 53% Maurīcijas mežu koku sēklu izplatīšanu, un bez tiem arī koku pastāvēšana ir apdraudēta. Tomēr politiķi paļaujoties uz lauksaimnieku balsīm, un tāpēc sikspārņi šajā cīņā zaudē.
KĀ NEBRAUKT UZ PLUDMALĒM
Nākamo dienu sākam mierīgi, laiski ēdot brokastis un krājot spēkus. Izlemjam – ja reiz Maurīcijā ir izslavētas pludmales, tām šajā ceļojumā vajadzētu pievērst lielāku uzmanību.
No mūsu mājvietas Kalodīnas pilsētā izbraucam neilgi pirms pusdienlaika, ierēķinot, ka vispirms iebrauksim Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux baznīcā, kura izslavēta ar koši sarkano jumtu, kas kontrastē ar gaiši zilo Indijas okeāna ūdeni. Taču pie baznīcas ir ļoti daudz cilvēku un mašīnu nav, kur nolikt. Navigācija pat rāda, ka šeit ir sastrēgums. Ir svētdiena, varbūt dievkalpojuma laiks? Nāksies vien atgriezties te atpakaļceļā.
Arī pie Grand Baie pludmales ir negaidīti daudz cilvēku. Pareizi, ir taču nedēļas nogale, arī vietējie atbraukuši uz pludmali! Braucam uz priekšu, līdz beidzot ieraugām stāvlaukumu, kas ir nedaudz tukšāks par pārējiem. Taču arī te kāpas ir pilnas – ģimenes grilē gaļu, daži ar auto iebraukuši kāpu zonā un no bagāžniekos saliktajām skandām atskaņo hiphopu. Bariņš pamatskolas vecuma meiteņu pāris metru attālumā ieraksta tiktoku, dejojot pie šīs mūzikas. Improvizētās ielas pusēs ir novietoti ātro uzkodu furgoni un saldējuma mašīnas, kas ar meldiņa palīdzību ziņo par savu atrašanās vietu. Redzam pat kādu kāzu ballīti ar šampanieti ledū un lielu torti. Pamanām arī vietējās kultūras īpatnības – neapēsto ēdienu un tā paliekas vienkārši nomet zem kokiem, tostarp arī vistu kaulus, kurus drīz vien apskrubina skudras.
Cilvēku ir ārprātīgi daudz, un mums, diviem nesen atbraukušajiem introvertiem, pagaidām nav skaidrs, kā te vispār ir droši atrasties. Nolemjam vienkārši iet gar pludmali, skatīties apkārt un censties nebaidīties no cilvēku pūļiem. Vismaz ūdens ir ļoti dzidrs, līcis ir liels, tajā pietiek vietas gan peldētājiem, gan laivām, gan peldpūšļiem, uz kuriem vizina bērnus.
Drīz pamanām zīmi, ka sākas viesnīcas teritorija, un te vairs nekāda piknikošana nenotiek. Atrasties viesnīcu pludmalēs ir atļauts – līdz augstākajai ūdens līnijai pludmale ir pieejama visiem. Tātad, privātīpašums sākas no vietas, kur aug krūmi, koki, ir zāliens, bet pa smilšaino daļu drīkst staigāt visi.
Noejam līdz līča malai, kur cilvēki makšķerē uz sabetonēta žoga, kas pasargā ragu un uz tā uzcelto viesnīcu. Apsēžamies neliela koka ēnā, un jau pēc brīža pie mums pienāk kāds vietējais puisis un sāk sarunu. Arī viņš atnācis pamakšķerēt. Stāsta mums, ka vajadzētu kaut ko noķert vakariņām un noteikti vēl šodien, jo rīt viņš pirmoreiz dzīvē lidos ar lidmašīnu -viņam no kādas Saūda Arābijas programmas esot piešķirtas lidmašīnas biļetes, lai dotos svētceļojumā uz Meku (Maurīcijā ap 48% iedzīvotāju ir hinduisti, 33% kristieši, 17% musulmaņi). Viņš esot ļoti uztraucies, vairākas dienas skatoties filmas par dažādiem aviācijas negadījumiem un nu jau esot pavisam bail. Ikdienā viņš ir galdnieks, bet lielu naudu tā nopelnīt nevarot. Puiša māsa dzīvojot Austrālijā, un arī viņš gribētu uz turieni pārcelties, bet tad gan tas būšot jādara ar mācību vīzu.
Pēc brīža atstājam runīgo puisi makšķerēt un dodamies vēlreiz uz Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux, kas atrodas Cap Malheureux jeb tulkojumā – Nelaimīgajā vai Neveiksmīgajā ragā. Šajā vietā krastā 1810. gadā izsēdās britu armija, lai atkarotu salu no frančiem, un viņiem tas arī izdevās.
Lai gan iela pie baznīcas joprojām ir ārkārtīgi pilna, mums paveicas un savam mazajam auto vietu atrodam. Ievērojam arī, ka nepareizi novietotām automašīnām uzlikti riteņu bloķētāji un sodi.
Saule vēl ir pietiekami augstu, lai baznīcas sarkanais jumts izceltos uz neticami zilā ūdens un Coin de Mire salas fona. Blakus baznīcai aug ugunskoki, kas vēl vairāk pastiprina krāsu eksplozijas sajūtu. Esam atbraukuši bēguma laikā, un ūdenī redzami melni akmeņi (Maurīcija ir vulkāniskas izcelsmes sala). Arī šeit krastmalā atpūšas ģimenes ar bērniem, pludmalē izvietoti nelieli rotaslietu un nieciņu stendi.
ALEKSANDRAS ŪDENSKRITUMS
Nākamajā dienā ir laiks doties uz salas dienvidiem. Kā pirmo izvēlamies Melnās upes aizas nacionālo parku, kas iekļauts UNESCO pagaidu (tentative) kultūras mantojuma sarakstā. Nolemjam, ka sāksim ar Aleksandras ūdenskritumu un pabeigsim ar Šamarelas septiņu krāsu zemi. Pētu maršrutu – var sākt gan no vienas, gan otras puses, attālumi starp objektiem neizskatās pārāk lieli, vienīgi aptuveni divas stundas jāpavada ceļā, lai nokļūtu šajā salas daļā. Pārbaudu maršrutu gan Waze, gan Google Maps, bet bez šķēršļiem neiztikt – kad piebraucam pie Aleksandras ūdenskrituma, mūsu priekšā ir milzīgs plakāts, ka kalnu ceļš ir slēgts. Izrādās, notiek ceļu remonts. Līdz ūdenskritumam gan var tikt.
Stāvlaukumā ātri pārbaudu informāciju – vai tiešām nekas nav jāmaksā? Dažās no atsauksmēm minēts, ka savulaik ir bijuši negodprātīgi darbinieki, kas iekasē naudu no tūristiem, lai gan ieeja parkā un stāvlaukums ir bez maksas. No mums naudu neprasa, vien pamāj, lai droši dodamies tālāk. Stāvlaukuma stūrī ir arī labierīcību mājiņa – tās Maurīcijā sabiedriskās vietās patiešām ir visur, gan pludmalēs, gan parkos, un bezmaksas. Uz tualetes papīra klātbūtni gan katrā tādā vietā paļauties nevar, bet pods ir, un rokas arī būs, kur nomazgāt.
Ir pats dienas vidus, tik sutīgs, ka drēbes uzreiz pielīp pie ķermeņa, bet vismaz, par laimi, nomācas un saule nekarsē galvu. Vispirms izejam cauri tā sauktajam papīra koku mežam – nosaukums cēlies no tā, ka šie koki Maurīcijā patiešām tiekot izmantoti papīra ražošanai. Pēc akurātajām rindām arī redzams, ka tie šeit ir stādīti. Vēlāk ievēroju plakātu, kas aicina neplēst tāsis un neko uz tām nerakstīt, bet, kā jau visur, kur ir cilvēki, ir skaidrs, ka ar plakātu nav līdzēts. Šis mežs ir atšķirīgs nekā citur ceļmalā redzētie – ar neparastiem kokiem un puķēm, pirmatnējiem paparžveidīgiem augiem, kas liek uz mirkli aizsapņoties, ka, iespējams, līdzīgos apstākļos kādreiz dzīvoja dinozauri.
Aizejam arī līdz ūdenskrituma skatu laukumam – līdz pašai ūdenskrituma lejai nedosimies, jo tam nepietiek spēka, bet vismaz uz nelielās skatu platformas uzkāpjam. Pēdējā laikā bijis sauss, tāpēc pirmajā mirklī pat nesaprotam, kurš tad ir Aleksandras ūdenskritums, jo redzam divus – viens tepat blakus, otrs, pavisam sīciņš, tālumā. Izrādās, īstais ir mazā tērcīte tālumā! Jāatzīst, manī lielāku sajūsmu izraisa savvaļā augošās montbrēcijas – tās es esmu pieradusi redzēt omītes dārzā. Bet, ja ne pats ūdenskritums, tad vismaz skati no augšas uz kalniem un okeāna tālumiem ir apstāšanās vērti.
Debesis skaidrojas, un sāk cepināt saule, tāpēc dodamies atpakaļ uz auto, lai raudzītu, cik vēl uz priekšu pa kalnu ceļu varēsim tikt. Īpaši tālu gan ne – aizbraucam vēl līdz Gorges Viewpoint, no kurienes var doties trīs četru stundu pārgājienā uz Black River Peak Trail (taka ved uz augstākā kalna virsotni Maurīcijā). Skatu punkts ir krāšņs – tālumā kalni un ielejas, debesis saplūst ar ūdeni, un lejā, dziļumā, lidinās putni. Šeit esam gandrīz vieni paši, vien pa brīdim atnāk kāda tūristu grupa. No gidiem tad arī noskaidrojam, kāpēc ceļš ir slēgts. Izrādās, tāpat kā citur salā, tiek veikti uzlabojumi un ceļu paplašina.
Pēc bodīšu daudzuma pa ceļam uz skatu vietu spriežam, ka citā laikā apmeklētāju te netrūkst. Ievēroju arī kādu kokosriekstu pārdevēju ar karšu termināli – skaidras naudas trūkums vairs neatturēs no pirkuma!
HINDU SVĒTVIETA
Uz Šamarelas pusi tālāk vairs netiekam un nolemjam, ka skatīsimies to, kas tepat tuvumā. Tuvākā ir Ganga Talao jeb Grand Bassin svētvieta, kurai tikpat kā braucām garām iepriekš, domādami to atstāt citai dienai.
Tas ir vulkāna krātera ezers un vienlaikus hindu svētākā vieta Maurīcijā. Jau tuvojoties redzam, ka šeit var uzņemt patiešām lielas cilvēku masas – tik plašas stāvvietas esmu redzējusi vēl tikai Disnejlendā. Šivarātri svētku laikā uz šo vietu dodas aptuveni pusmiljons ticīgo.
Jau pie pirmā stāvlaukuma mūs sagaida milzīga, 33 metrus augsta dievišķās mātes Durgas statuja. Ceļa pretējā pusē ir tikpat liels Šiva. No tempļa dzirdamās mūzikas skaņas, milzīgais stāvlaukums, kurā vēl novietota tikai viena automašīna, un milzīgās statujas rada sirreālu pamestības sajūtu.
Neesam tā saģērbušies, lai varētu apmeklēt tempļus, taču varam pastaigāt vismaz pa svētvietas teritoriju. Pie viena no tempļiem notiek automašīnu svētīšana. Lejā, pie ūdens, tiek likti ziedojumi dieviem, un viss ezera dibens seklumā ir nosēts nelielu māla trauciņu lauskām, kas izmantoti svētībai. Dzidrais ūdens ir zivju pilns. Tās te savairojušās, pateicoties ziedojumiem (kas parasti ir pārtika) un tam, ka ezerā nav atļauts makšķerēt. Ne katrā akvārijā var redzēt tik daudz zivju, bet te – ka biezs!
Uz kāpnītēm pie ūdens kāds vīrs, aizvēris acis, lūdzas. Ieklausoties saprotu, ka dzirdu tikai skaļruņos atskaņoto mūziku, bet ne putnus. Pēc brīža gan ieraugu dzīvās dabas pārstāvjus – pērtiķus kokos. Tos savulaik te kā mīļdzīvniekus ieveda nīderlandieši, un nu tie ir savairojušies vājprātīgos apmēros, nodarot milzīgus zaudējumus jau tā stipri apdraudētajai Maurīcijas ekosistēmai. Mūsdienās savvaļā dzīvo ap 35 tūkstošiem pērtiķu. Maurīcijā tie tiek audzēti arī zinātnes vajadzībām, bet genofonda papildināšanai tiek regulāri ķerti arī savvaļā dzīvojošie, tomēr tas īpaši nepalīdz, un Maurīcijas endēmiskās augu un putnu sugas ir apdraudētas. Tādus pašus zaudējumus nodara arī eiropiešu savulaik atvestās žurkas, kas atbildīgas par aptuveni 50% izmirušo sugu uz salas. Maurīcijā pirms kolonizācijas nebija nekādu uz augsnes dzīvojošu zīdītāju, tāpēc tagad pērtiķi, žurkas, brieži un citi atvestie dzīvnieki nodarījuši lielus postījumus salas ekosistēmai. Jo vairāk ceļoju, jo vairāk redzu, cik gan maz par šiem kolonizācijas aspektiem stāsta skolas vēstures stundās!
Aizejam līdz ezera otrai pusei, cenšoties uzvesties pēc iespējas klusu, jo te jau lūdzēju ir vairāk. Pie tempļiem novietotas zīmes, ka tajos nedrīkst ieiet šortos, tur arī neejam. Bet piktus skatus no vietējās dāmas saņemam arī tad, kad fotografējam dievību skulptūras, lai gan aizliegts tas nav. TĒJAS LAUKI TĒJAS RŪPNĪCĀ Dodamies uz nākamo vietu tepat netālu – Bois Cheri tējas rūpnīcu un laukiem. Tējas ražošanas procesu esam redzējuši jau iepriekš Indijā (un, to redzot, savulaik nopriecājāmies, ka tēju aplej ar karstu ūdeni…), tāpēc mūs vairāk interesē paši tējas lauki, kā arī teritorijā esošais restorāns, jo vēderi ziņo par nepieciešamību ēst. Piebraucot pie restorāna, gan izrādās – lai arī tas strādā līdz pieciem, virtuve aizvērusies jau četros, tāpēc paliekam bez pusdienām. Uz terases ar skaisto skatu uz dīķi un tējas laukiem servē tikai tēju degustācijai, bet nav nekādu uzkodu. Lai gan skats ir idillisks, gaisā apkārt staigājošo briežu dēļ ir daudz knišļu.
Nopērku jasmīnu zaļo tēju sev un melno dāvanā. Abas gan izrādās izteikti sīvas, atgādinot tējas no Japānas, bet atmiņu garšai noderēs!
MALDĪŠANĀS PA CEĻIEM
Kad izbraucam no plantācijas, jau ļoti gribas ēst, arī saules gaismai ir pēdējās stundas un tik ļoti gribas redzēt kaut ko vēl! Brauksim Ročesteras ūdenskritumu virzienā un cerēsim, ka patrāpīsies kāda vieta, kur var ērti nolikt auto. Daudzas bodītes un kafejnīcas ceļmalā ir tik mazas, ka pie tām ir vieta vien pāris automašīnām, un parasti tās ir aizņemtas. Gribētos arī kaut ko ātri apēdamu, jo nevaram veltīt stundu vai divas lēnai maltītei.
Braucam Suijakas pilsētas virzienā, un te Waze izdomā izspēlēt niķus – liek nogriezties no lielā ceļa pa labi, tad pa kreisi un tad tādā ieliņā, kur var izbraukt tikai viens auto, bet pretī jau kāds brauc. Skatos Google Maps – jā, patiešām, varēja vienkārši turpināt braukt taisni. Labi, pagaidām tad skatīsimies Google Maps. Braucam pēc tās, līdz navigācija atkal grib mūs vest pa tiešo iekšā cukurniedru laukā. Ja pa gabalu vēl liekas, ka varbūt tiksim cauri, tad, piebraucot tuvāk, izrādās, ka ceļu aizšķērso trīs lieli akmeņi – acīmredzot, neesam pirmie, kas gribējuši izbraukt taisnāk.
Kad beidzot esam tikuši vaļā no vadātāja un vairs neesam tālu no ūdenskrituma, nolemjam iegriezties pārtikas veikalā ceļmalā un sapērkam dažādus našķus tur – kafejnīcā pie veikala ieejas gatavie ēdieni diemžēl ir beigušies, tāpēc nākas iztikt ar smalkmaizītēm, dzeramo jogurtu, jo karotītes nekur nemana, Alžīrijā ražotu šokolādi un limonādi.
Turpat stāvvietā arī apēdam daļu kārumu, pārējo atstājam mašīnā vēlākam. Līdz ūdenskritumam vairs nav tālu, bet īsti nevar saprast par darbalaiku – Google rakstīts, ka līdz plkst. 18, bet ja nu tur arī laiž iekšā tikai stundu iepriekš vai lietotnē norādīts nepareizs darbalaiks?
Ar bažām skatāmies, ka navigācija mūs atkal ved pāri lauksaimniecības zemei, un ceļš galīgi neizskatās piemērots mūsu mazajam auto. Atceros kaut ko lasījusi atsauksmēs par it kā īsāku ceļu, kas ved caur cukurniedru lauku, vai tas būtu šis? Mēs gan labprāt brauktu pa labāku, pat ja kādu minūti ilgāk. Pie ceļa izlikts plakāts, kas vēsta – šis ceļš pieder kādam kooperatīvam un ir izmantojams līdz 18.00. Varbūt tāpēc norādītais darbalaiks? Tālumā redzam tehniku, kas laikam izmantota cukurniedru novākšanai, jo lauki ir pilnīgi tukši – iesarkana zeme, kas sausajā laikā nežēlīgi put. Bet labāk lai put, nevis dubļi, kuros iesēsties līdz pusritenim. Cerams, pa bedraino ceļu tiksim ne tikai līdz ūdenskritumam, bet arī atpakaļ!
Pēkšņi mums pretī brauc motociklists – tešas taisni virsū un rāda, lai apstājamies. Kas nu būs? Vīrs sākumā jautā, vai runājam franciski, kad secina, ka līdz viņa sakāmā saprašanai ar mūsu zināšanām nepietiek, ļoti lauzītā angļu valodā skaidro, ka viņš esot kokosriekstu pārdevējs no ūdenskrituma, šodien jau braukšot mājās, bet, kad noliksim automašīnu pie ūdenskrituma, lai auto neatstājam pilnīgi neko! Ne telefonu, ne fotoaparātu, nekādas mantas! Kļūst nedaudz bailīgi par šādu brīdinājumu. Tieši kas ir «neko»? Skaidrs, ka salonā neatstātu ne telefonu, ne fotokameru, bet bagāžniekā otru apavu pāri var atstāt vai ne?
Kad iebraucam improvizētajā stāvvietā pie banānu audzes, apkārtnē nav nevienas dzīvas dvēseles. Paranojiski lūru iekšā starp banānu lapām – tur kāds ir? Arī plašajā laukā neviena nav. Nav arī neviena cita auto. Drošības labad paņemu līdzi arī mugursomu, kas citādi būtu palikusi bagāžniekā, un dodamies lejā uz ūdenskritumu. Izskatās, ka esam vienīgie apmeklētāji. Kokos lēkā putni, un, kad pienākam tuvāk kāda grāvja malai, no tā paceļas putnu mākonis. Ir labi būt pie dabas, kad nav neviena cita! Tuvojas saulrieta laiks, un te patiešām kūsā dzīvība.
Ierobežojumu iešanai pie ūdenskrituma nav, biļetes arī nav jāpērk, bet nav arī nekādas infrastruktūras. Par nožēlu, apkārt ir ļoti daudz atkritumu. Pudeles, konservu bundžas, tirgotāju atstātie atkritumi – tukšie kokosrieksti, salmiņi un cita draza. Stūrītī kūp dūmi, kur šāda atkritumu kaudze jau aizdedzināta, un pamanām, ka pie ūdenskrituma tomēr neesam vienīgie – mūsu virzienā nāk jauns puisis ar diviem kokosriekstiem. Nē, paldies, negribēsim! Jau rēķinos, ka būs kā citviet pasaulē, ka piesiesies līdz nemaņai, bet nē, dzirdējis mūsu nē, puisis aiziet un vairs netraucē. Tad pamanām, ka ir vēl kāda dzīva radībiņa – klaiņojošs suns, kas gan nolemj mums sekot.
Kokosriekstu tirgotāja brīdinājums mūs tomēr ir darījis tramīgus, un tas, ka neesam gluži vieni, neļauj pilnībā izbaudīt vietu, lai gan tā ir pasakaini skaista. Zemās vakara saules staros ap ūdenskritumu izgaismojas koku stumbri un sešstūrainās kolonnas, kādas esam redzējuši arī Skotijā pie Milžu ceļa. Jau atkal ir tā pirmatnējā dinozauru vietas sajūta. Vēlāk, pētot fotogrāfijas internetā, secinu, ka mums ir paveicies, jo parasti uz tā arī pulcējas apmeklētāji. Izrādās, šī vieta esot populāra ceļotājiem no Indijas, jo te filmēts fragments no Bolivudas filmas Go Goa Gone par. zombijiem! Nez kāpēc tik idilliskā vietā?
Suņa kompānijā dodamies atpakaļ kalnā uz banānu audzi, kur tagad novietots vēl viens auto. Pretī nāk tūristu kompānija, kurai pievienojas arī mūsu četrkājainais pavadonis. Ievērojam, ka mūsu auto ir sarkanu putekļu pārklāts, sarkanas ir arī manas gumijas sandales, dušu vajadzēs abiem! Braucot prom, novāktajos cukurniedru laukos pamanām kustību -izrādās, putni! Tie ir pelēkie frankolīni (Ortygornis pondicerianus), kas savulaik Maurīcijā ievesti medībām, bet tagad dzīvo savvaļā. Vēlāk šos putnus – tipiski pāros – pamanām vēl vairākās vietās.
Prom no ūdenskrituma jau braucam mierīgi, vairs nav jāsteidzas, un no dienas esam izspieduši maksimumu!
* Autoru blogs: www.sapnumedniece.lv
TOP LIGZDA. Katru reizi, dodoties uz veikaliņu, mirkli uzkavējos pie tam blakus esošās audējputnu kolonijas, kas veikli izmanto palmu lapas savu mājokļu celtniecībā
PARADĪZE. Katru dienu, lūkojoties uz skatiem Maurīcijā, nespēju noticēt, ka ne tikai uz zemes ir tik skaisti stūrīši, bet arī redzu to visu savām acīm. Idilliskas pludmales, dzidrs ūdens, kas piemērots niršanai, majestātiski kalni un koši zaļi koki, kas aug uz sarkanīgas zemes
GIGANTISKAS. Viktorijas ūdensrožu lapas var izaugt vairāku metru diametra un izmēģinājumos esot izturējušas pat vairāku simtu kilogramu svaru. Mēs gan pa tām nemēģinām iet, vien vērojam, kā to dara putni
NEPARASTA ARHITEKTŪRA. Blakus Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux aug ugunskoki, kas pastiprina krāsu eksplozijas sajūtu, sarkanajiem ziediem vēl vairāk izceļot baznīcas jumta košumu
NEAPĒSTO ĒDIENU UN TĀ PALIEKAS VIENKĀRŠI NOMET ZEM KOKIEM, TOSTARP ARĪ VISTU KAULUS, KURUS DRĪZ VIEN APSKRUBINA SKUDRAS
NO PAGĀTNES. Ročesteras ūdenskritums atsauc atmiņā Milžu ceļu Skotijā, jo arī te slēpjas sešstūrainas kolonnas, kas liecina par salas vulkānisko izcelsmi
SVĒTVIETA. Hindu svētvietā varam aplūkot gan dažādās dievības, pie kurām lūdzas cilvēki, gan arī izmantotos atribūtus, piemēram, mazus māla trauciņus, ar kuru lauskām ir nosēts viss ezera dibens seklumā
Maurīcijā pirms kolonizācijas nebija nekādu uz augsnes dzīvojošu zīdītāju, tāpēc tagad pērtiķi, žurkas, brieži un citi atvestie dzīvnieki nodarījuši lielus postījumus salas ekosistēmai